Matemātika
DU TSC
Nākamais: 1.1.4. Stacionārie punkti problēmā par peļņas
Augstāk: 1.1. Brīvais ekstrēms
Iepriekšējais: 1.1.2. Definīcijas
Apskatīsim telpas vaļēju
apakškopu (speciālgadījumā
).
Pieņemsim, ka funkcijai
ir lokāls
minimums kopas punktā
, t.i.,
visiem no kādas punkta apkārtnes.
-
1.1. teorēma.
- Ja funkcijai kopā eksistē nepārtraukti
pirmās kārtas parciālie atvasinājumi pēc visiem , tad
funkcijas minimuma punktā funkcijas diferenciālis ir
vienāds ar nulli.
Funkcijas pieaugumam punktā ir spēkā formula
[7, 179. lpp.]
Abi saskaitāmie labajā pusē tiecas uz nulli, ja
,
bet otrais saskaitāmais ir bezgalīgi mazs augstākas kārtas lielums
nekā
, t.i.,
ja |
|
Tātad starpības zīmi, kad ir pietiekami tuvs ,
nosaka diferenciāļa zīme.
Pieņemsim, ka kāds parciālais atvasinājums punktā nav vienāds
ar nulli. Noteiktības labad pieņemsim, ka
. Aplūkosim punktu
, kurā
. Ja ir
pietiekami tuvs , tad
kas ir pretrunā nosacījumam par lokālo minimumu punktā
.
Līdzīgi var pierādīt, ka pārējie
parciālie atvasinājumi punktā arī ir vienādi ar nulli.
Visu parciālo atvasinājumu vienādība ar nulli punktā nozīmē,
ka diferenciālis ir vienāds ar
nulli.
-
1.4. piezīme.
- Pierādītais apgalvojums praktiski nozīmē to, ka, lai atrastu
funkcijas minimuma punktus, ir jāatrisina vienādojumu sistēma
|
(1.1) |
-
1.5. piezīme.
- Maksimuma punktu koordinātām arī ir
jāapmierina sistēma (1.1), jo maksimuma problēmu
var reducēt uz minimuma problēmu, mainot funkcijas zīmi uz
pretējo. Tātad, lai funkcijai punktā eksistētu ekstrēms,
ir nepieciešams, lai
apmierinātu sistēmu (1.1).
Sistēmas (1.1) atrisinājumus sauc par
funkcijas stacionāriem punktiem.
Matemātika
DU TSC
Nākamais: 1.1.4. Stacionārie punkti problēmā par peļņas
Augstāk: 1.1. Brīvais ekstrēms
Iepriekšējais: 1.1.2. Definīcijas
2002-05-04